Ezīša sapņi

"Tā, tagad katrs nosauc vienu skaitli no viens līdz… divi simti!" Paziņo sienāzēns Žoržs, kā mušiņa labpatikā berzēdams priekškājas. Viņš vakar ir noskatījies raidījumu par burvju trikiem, un nu cenšas demonstrēt, ka arī viņš prot lasīt pārējo zvērēnu domas.

Vasara, vasara, vasara, šī melleņu ieplakas vasara. Karsta kā šašliks un rokenrols. Salda futbola uzvaras gols. Vasara, vasara, vasara.

"Nu, gribi pamēģināt ko uzspēlēt?” Nepacietīgi vāvermeitene prasa Puksītim, un viņam nejauši ieplešas acis. Tad nu gan jautājums. Vienīgais gabals, ko viņš zina ir "Kur tad tu nu biji, āzīti manu”, un to pašu klimperēt tikai ar vienu pirkstu…

"Kur ir, tur rodas!" Smaida ežuļa mamma pirms dēlēna došanās uz zaķu Janča vārda dienas pasākumu, vēl piekārtojot viņa nule nospodrinalātās adatas. Viņa arī ir pamanījusi svētku nedēļas ballīšu biežumu un lai gan saka “ārprāts, ārprāts”, jo nogurums no svētkiem sāk ņemt virsroku, tomēr viņai patīk, ka Puksītim netrūkst labu draugu un, tātad - arī varenu pasākumu. "Nu tad, lai jums iznāk feina svinēšana!"

Vai zināt, kāpēc šo sauc par nebeidzamo svētku nedēļu? Jo šonedēļ svētki nevis beidzas, bet gan rindiņā cits pēc cita turpinās un turpinās. Padomājiet paši - aizvakar bija saulgrieži, vakar kraukļa Megabosīša dzimšanas dienas balle, šodien Līgo svētki, bet rīt būs zaķa Jāņa vārda diena.

Vai Jūs atceraties to karsto, to viskarstāko dienu, kad laimīgā kārtā mūsu draugi tumšajā burlaku biezoknī iepazinās ar Boliņa krusttēvu - kraukli Megabosīti? Ja jūs to atceraties, tad atceraties arī to, ka viņš visus zvērēnus ielūdza uz savu dzimšanas dienu, kas ir… šodieeeeen!

“Puksīt… Puksīt, celies! Laiks mosties!” Ežuks dzird, ka omītes balss viņu kaut kur sauc, un jūt, ka sapņu pasaule ap viņu izbalē, bet reālā pasaule iegūst skaidrākas kontūras. Kas noticis? Kāpēc omīte viņu modina? Ir taču ierasts, ka vasaras brīvlaikā Puksītis drīkst šņākt kaut līdz pudienslaikam.

Kas īsti ir lielas domas? Un kur beidzās mazās domas? Un vai tiešām tās ir tik savstarpēji atšķirīgas? Šovakar Puksītis domā par domām, skatoties kā pie istabas griestiem lidinās pēdējie, izturīgākie no jāņtārpiņiem, istabai pamazām kļūstot arvien naksnīgākai.

Labas dienas īstā kārtība ir šāda: kārtīga izspēlēšanās, tad kārtīgs nogurums, tad kārtīgas vakariņas, pēc tam kārtīga novannošanās, tad kārtīga palaiskošanās pie mīļākās grāmatas un tad - ak! - tad saldākais miegs pasaulē.

"Nu tad čau, jā, tiekamies, čau!", nosaka Puksītis un noliek klausuli. Oho, wow, pandu viņš nudien vēl nav saticis nekad, bet tā kā pie lācēna Rokija ciemojas viņa trešās pakāpes māsīca - panda, tad šodien būs tā diena. Ežulis pat ir mazliet tā kā satraucies.

Tā kā ir vasaras brīvlaiks, pamazām Melleņu ieplakas skolēni izklīst kur kurais, lai apciemotu savus vecvecākus un padauzītos kādu brīdi “pa laukiem”, kā saka. Tāpat arī Puksītis, pasitis azotē mazo koferīti, kurā šādas tādas drēbes un skolas lietas, kā arī uzstutējis pičpaunā lielo mugursomu, kas pilna dažādām mantām un brīnumiem, ir ieradies pie vecvecākiem.

"Eu, stoooop,” lācēns Rokijs noaurojas tik skaļi, ka visi augumā mazākie kompānijas biedri salecas, un ir skaidrs, ka Rokijs visus apturējis pussolī kāda ārkārtīgi svarīga iemesla dēļ. “Ledus medus limonāde mums līdzi ir?!”

Būsim godīgi, svilinoša ir ne tikai cepumu panna, kad to tikko izņem no krāsns, bet arī vasaras saule dienas vidū... ui, tā nu ir atziņa, kas šodien pārņēmusi ne tikai Puksīša prātu vien, bet arī viņa draugu.

Čau, čau! Vai zināt, ko Puksītis pēdējā laikā ir ievērojis? Ka putni vasarās, goda vārds, uzvedas kā mazi ežu bebīši. Ja jūs tam neticat, tad paši vainīgi, jo tā ir tīra patiesība. Un Puksītis zina, ko runā, jo Zuzīte - viņa mazā māsiņa ir vēl bebenīte.

Kas pie svētā burkāna?! Puksītis pamostas no tā, ka kāds viņa istabā skaļi šķauda! Nē, nu, boškā villainīt, kā tā drīkst, nākt svešā mājā un šķaudīt tieši tajā brīdī, kad viņš, Puksītis sapņo pašu saldāko sapņa vietu.

Uz riņķi vien, uz riņķi vien kā apdulluši, siltā gaisa straumes ķerot, lidinās odi. Saule jau lēnām gatavojas uz rietu un spēļu diena neizbēgami tuvojas noslēgumam. Tik žēl, ka siltie vasaras vakari paiet tik ātri, un itin nemaz nav negodīgi, ka interesantākās rotaļas, kā likums, sākas tieši īsi pirms tam, kad visiem jādodas pa mājām.

Šodien Melleņu ieplaka ir kā milzīgs spēļu laukums. Zvēru, putnu un rāpuļu bērni skrien no vienas vietas uz otru, centrālajā ieplakas placī notiek burvju, bruņinieku un citas cīņas, spēles un rotaļas, visur zālītē ir noklātas sedziņas un, baudot pirmās siltās vasaras dienas, ģimenes un draugi pikniko un vienkārši labi pavada laiku, klausoties varžu kora jaunākās kompozīcijas.

"Akmens, šķēres papīrīts, viens divi trīs!" Skan no puiku bariņa, kuri cenšas izšķirt, kurš pirmais mēģinās no upes izmakšķerēt vāveres Matildes sprādzi. Vienīgais, ka nu jau iet kāds desmitais "aki čiki papiriki" raunds un, kā par spīti, visu laiku iznāk neizšķirts.

Boškā villainīt, šodien taču vārda diena ir Puksīša draudzenei- mūžvecajai mušiņai Intai no veco zvēru un kukaiņu, un rāpuļu, un putnu nama, kur viņu tik brīnišķīgi uzņēma ap Ziemassvētku laiku. Nu, lūk, un tieši mūžvecajai mušiņai ir svētki!

"Puksīt, atnāksi palīgos?" No viesistabas atskan mammas mīļā balss. "Nāku!" ežulis atsaucas, jo nu tagad, kad ir piedzimusi viņa mazā māsa Zuzīte, Puksītim ir zināmi lielā brāļa pienākumi. Nolicis gultā grāmatu, kuru viņš bija aizlasījies, ežulis diedz pie mammas.

Vakardien Melleņu ieplakas zvērēnu skoliņā bija pēdējā mācību diena. Aha, visi skolnieki saņēma savas liecības, sadāvināja skolotājai mežacūkai Loretai puķes, pie reizes audzinātāju arī sirsnīgi samīļojot, un brīvlaiks beidzot varēja sākties.

Tas ir noticis. Mazā māsa ir klāt. Viņa ir piedzimusi un klusiņām tā kā brēkalē, tā kā urkšķinās mammas un tēta istabā, pie kuras durvīm ežulis ir burtiski pielipis ar ausi. Viņam vēl jāuzgaida, viņu pasauks, kad viņš beidzot varēs satikt mazo māsu un uzsākt savu lielā brāļa būšanu pilnā apmērā…

Šodien ir bijusi gara diena- ar daudz piedzīvojumiem, paveiktiem darbiem un, protams, sagatavojoties rītam ir pārskatīta un sakrāmēta arī skolas soma. Bet, blakus skolas somai Puksītis noliek arī to - visskaistāko, viskrāšņāko, visbrīnišķīgāko vēja pūķi pasaulē.

Ka tavu ķebļa kāju, vai tiešām mammai atkal izrādījusies taisnība…?! Eh, un starp citu taisnība viņai galu galā izrādās vienmēr..! Lietiņa tāda, ka ežulim šodien ir izcils garastāvoklis un, kā jau mēs visi, kad garastāvoklis ir izcils, arī Puksītis jokojas uz nebēdu, joņo apkārt pa māju dziedādams un dejodams un…, un lēkā pa gultu.

"Labdien bērni!" galanti un cienīgi, kā jau parasti, dienu iesāk skolotāja mežacūka Loreta. "Šodienas mācību tēma ir okeāni. Okeāni un, ja mums paliks pāri mazliet laika, tad pastāstīšu arī par ko sev īpaši tuvu - savu vec vec vec vec vectēvu mežacūku Kristapu Kobulmu!"

"Puksīt, atnesīsi lūdzams man no dārza kādu dilli un lociņus, ko pielikt pie salātiem?" no virtuves atskan mīļās mammas lūgums. Aaahhh, celties gan ir slinkums, jo tieši pašlaik viņš ir aizrāvies ar āķīgā prāta uzdevumu grāmatas mīklu minēšanu.

"Tuk tuk, labrīt!"  ar silti kūpošu rabarberu pīrāgu mājā iebrāžās ome un opis. "Vai ciemiņus gaidījāt?" Ahh, Puksītim patīk, kad vecvecāki sagādā šādus pārsteigumus. "Heiii, labrītiņ no rītiņ arī jums!" viņš priecīgs atņem sveicienu.

Puksītis savā dzīvē ir redzējis ļoti daudz brīnumu, iespējams, pat neticami daudz. Piemēram, to kā izklaidīgais pasta balodis Jānis vienmēr atrod ceļu atpakaļ uz Melleņu ieplaku.

Starp lielās egles zariem parādās mazs, melns purniņš, pēc brīža tam blakus izošņājas otrs, tikai rozā. "Viss tīrs!" dzirdami Puksīša čuksti. "Man  liekas, ka šoreiz gan mēs uzvarēsim!", pazibot rudajiem ausu pušķīšiem, sajūsminās Matilde un iespraucas starp ezīti un kurmenīti, lai arī viņa varētu labāk aplūkot apkārtni.

Uzkāpis uz mājiņas jumta Puksītis ar tēti pārbauda apskādēto skursteni. "Oi, nav tik traki!" pēc pirmā acu uzmetiena atviegloti nopūšas tētis. Lietiņa tāda, ka vakardien, pēc īpaši gara darba cēliena, pasta balodis Jānis pustumsā lidojot mājup uz mirkli iesnaudās un, neveiksmīgā kārtā, ar knābi ieskrēja tieši ežu ģimenes skurstenī.

Ir noticis kas aizdomīgs, ļoti aizdomīgs. No ežu ģimenes virtuves galda atkal ir pazuduši cepumiņi un neviens neatzīst savu vainu. "Tā, zēni, vienkārši atzīstieties, kurš apēda cepumiņus!?" Puksīti un tēti uz dīvāna sev priekšā nosēdinājusi un ķepiņas uz krūtīm sakrustojusi, stingri noprasa mamma.

"Čibi, ribi, dibu dabi, dā", Puksītis ar kājiņu spārda pie zemes sakritušos akmentiņus. "Zūbi zambā, zambā ram bam bā" pašizdomātā valodā dungojot, kaut kur pa ausu galam dzirdētu melodiju.

Laukā spīd saulīte un jau no paša rīta aiz loga dzirdams apvienotā dziedātājputnu kora koncertprogrammas mēģinājums. Dziesmu iedvesmots, arī Puksītis jūtas mundrs un šprauns. Dungojot saklausītās putnu melodijas viņš notipina pa kāpnēm uz virtuvi.

"Kukū, Puksīt, Puksīt!?" Pēkšņi nakts vidū atskan klauvējiens pie loga, kas tad tas pie biezpiena ar rozīnēm?! Ežulis uzmanīgi uzraušas no gultiņas un pieslīd tuvāk lodziņam. Prātīgi palūrējies pa aizkaru šķirbiņu, aiz loga ir redzams kurmenītes Džoziferas Lēnas Trešās rozīgais purniņš.

"Au, au, auuuuu!" Pār visu melleņu ieplaku pēkšņi atskan kauciens. Klusums… "Au, au, au, auuuuuu!", atskan nākamais.. Boškā villainīt, Vilki laikam prātā sajukuši, vai?! Gaudot gaišā dienas laikā, turklāt nav arī ne pilnmēness, nekas.

“Es laižu tecināt sulas!” Puksītis paziņo, ieradies mājās no skoliņas, un meklēdams virtuves atvilktnēs kaut ko ārkārtīgi cītīgi. “Kur ir lielais urbis?” Viņš prasa. “Nē, nu, skaidrs ir tas, ka lielais urbis nav pie dakšiņām,” nosmīn tētis un turpina savu sakāmo pavisam šķībi. “Turklāt, Puksīt… sulu tecināšanai jau ir tā kā nedaudz par vēlu!”

Šodien Puksītis ir mazliet domīgs, domīgs par to, kā pats jūtas.. Tas viss sākās tā. Kā bija, kā ne, no rīta pamodies un piegājis pie loga, viņš, protams, dikti nopriecājās par to, kā piemājas dārzā zied nu jau ne tikai plūmes, bet arī ābelēm no pumpuriem spraucas laukā ziediņi.

Stāvot pie viesistabas loga un pētot milzīgo, melno lietusmākoni, kas draudīgi pārklājis Melleņu ieplakas debesis, ežu ģimene lemj varbūt pastaigā tomēr nedoties un nogaidīt līdz debesis noskaidrosies. Lai omulīgā pavasara baudīšana, galu galā nebeigtos ar izmirkušiem kažokiem.

"Vecīt, situācija ir tāda, ka skolā ir čūsku midzenis, nē nopietni!" "Pag, kāds čūsku midzenis, ko tu runā?" Puksītis pārprasa satrauktajam Rokijas, kurš trīcošs, drebošs, sēž pie skolas stadiona tribīnēs un atsakās doties uz stundām.

Puksītis ar tēti jau kādu laiku mīņājas pie mājas. Gaidot mammu viņi jau ir izstaigājuši piemājas dārziņa dobes, lieku reizi aplējuši zemeņu augus, papļāpājuši par futbola noteikumiem, bet mamma kā nenāk, tā nenāk.

Liktenīgs. Tas ir tāds, kas nosaka vai būtiski ietekmē cita dzīves turpmāko posmu vai attīstību. To nu Puksītis zina un aptver ar pilnu apziņu. Beidzot viņš zina, kas ir kas. Šī diena ir īpaša un izsenis liktenīga arī Melleņu ieplakā - šajā dienā visi uz galdiem klāj baltus galdautus un cienā cits citu ar labumiem no pašu mājām.

"Čau mamm, aaa, kur Jūs dodaties?" Jautā ežulis steidzīgajiem vecākiem. "Mīļumiņ, mēs ar tēti pavisam aizmirsām, ka melleņu ieplakas kopsapulce lielajā pļavā ir šovakar, tāpēc piedod. Ja gribi kaut ko uzēst, tad attaisi ledusskapi un šoreiz sameistaro vakariņas sev pats," atbild māmiņa, veikli vēl pūderēdama degunu un ūsas.

“Pār kalniņu Ūsiņš jāja! Pam, pam, parampam pam, Ar to savu kumeliņ' - Pam pam parampam pam, Tas atnesa zaļas lapas! Pam pam parampam pam, Skaisto ziedu vainadziņ’ - Pam parampam pam!”

"Jā, jā, mani mīļie, tieši pirms vasaras brīvlaika Melleņu ieplakā viesosies delegācija no Āfrikas- pētnieku komanda, kura veic arheoloģiskos izrakumus visā pasaulē, meklēdami liecības par par dzīvnieku attīstību un pēctecību. tas nozīmē to, ka jums būs iespēja personiski iepazīties ar pasaules lielākajiem sauszemes dzīvniekiem, kuri pēta vēl lielākus reiz pasauli apdzīvojušus sauszemes dzīvniekus!" Paziņo skolotāja mežacūka Loreta.

Brrrr... palicis mazliet vēsāks, laikam tomēr vajadzēja klausīt mammu un vilkt biezāko jaciņu, bet brīžiem, goda vārds, grūti tos vecākus saprast, jo cik reizes nav gadījies arī tā, ka viņš klausa, un tad visu dienu vienkārši satuntulējies cepas ārā.

​"Puksīt, mums tev ir kas sakāms..." saskatoties ar māmiņu, iesāk Puksīša tētis. ​”Piedodiet! Bet par pazudušajiem cepumiņiem no saldumu trauka viesistabā es neko nezinu!" uzreiz izsper ežulis, bet tad apklust, sapratis, ka tikko pats sevi nodevis.

Dienas ir dažādas. Citas mēdz būt aizraujošas, citas pārsteidzošas, citas mazliet garlaicīgas un tad ir tādas kā, piemēram, šodiena - ļoti aizdomīga diena, kas raisa piesardzīgas pārdomas, jo šodien… Šodien skolas ēdnīcas pavārīte pusdienās visus cienā ar kaut ko tik jokainu kā Jūras kāposti!

Melleņu ieplakā uzausis šī gada smaržīgākais rīts, viss kūsā un arī Puksītis jūt, ka šodien varētu paveikt ko lielu. Aizgājis uz skoliņu un aprunājies ar pārējiem draugiem, džeki nolemj, ka pienācis laiks apkopt štābiņu.

"Lokācijas vieta - Puksīša istaba, bīstamības pakāpe - visaugstākā,” situāciju komentē Boliņš, kamēr lācēns Rokijs aizdomīgi pēta drēbju skapja stūri. "Bet tad negaidīti kāds pazib aiz gultiņas gala. Šis “kāds” ir neviens cits kā taisnības sargātājs robotPuksītis!” Un tūliņ Boliņu pārtrauc ežuļa uzbrukuma kliedziens.

Vai tu kādreiz esi naktī vai vēlā vakarstundā vienkārši gulējis zālītē un skatījies zvaigznēs? Puksītis ir. Pagājušajā vasarā, pirms viņa ģimene pārvācās uz Melleņu ieplaku, tā bija viena no ežuļa mīļākajām vasaras vakaru nodarbēm.

Dodoties uz skoliņu Puksītis ir mēreni izbrīnīts, jo ziniet, nav jābūt īpaši acīgam, lai pamanītu, ka visi melleņu ieplakas ceļi, celiņi un taciņas šorīt ir tukšas kā izslaucītas. Turpretim visi krūmi, jauno puķu puduri un lielo koku paēnas čum un mudž zvēru zvēriem.

​Ir rīts un kā jau visi rīti, arī šis ir absolūti neparasts, lai neteiktu pilnīgi unikāls. Lieta tāda, ka šodien pēc mošanās, mundri izlecot no gultiņas un atvelkot aizkarus, aiz loga Puksīša skatam atklājās nevis skaista pavasarīga ainava, kā bija gaidīts, bet gan pelēka miglas siena.

​Kas gan šīs ir bijušas par brīvdienām, oiiii! Viss mežs ir čabējis, grabējis, rūcis un dūcis, visas Melleņu ieplakas ģimenēm un draugu kompānijām svinot un atzīmējot Lieldienas.

Miegs vai nomods - tāds ir jautājums, ežulis prāto un pamatīgi iekniebj sev ķepā. Japī! Viņam nesāp, tātad viss rit pēc plāna un viņš jau ir līgani ieslīdējis miega pasaulē.

“Piens, auzupārslas, banāns, piens, auzupārslas, banāns, piens, auzupārslas, banāns,” Puksītis skaita kā skaitāmpantiņu, dodoties mājās no skoliņas. Tas, ko viņš skaita, gan nav nekāds skaitāmpantiņš, bet recepte!

Ir vakars un pēc garas un skaistas pavasara dienas ielīst gultiņā ir īpaši patīkami. Vispār šodien laiks bija tik silts un mīlīgs, ka mainīt spēles pavasara svaigajā gaisā pret nākšanu iekšā, ežulis piekrita tikai ar norunu, ka mājās varēs aizmigt pie atvērta loga.

Kurmenīte šodien visu skolas dienu ir mēreni klusa, jebšu, teiksim precīzāk - viņa visu cauru dienu nav bildusi ne pušplēsta vārdiņa! Tā ir novērojis ežulis, nu jau kādu laiciņu novērodams savu jauno klasesbiedreni.

“Uz maza, maza krēsliņa, pie mazas, mazas mājiņas, sēž mazs, mazs ezītis un zīmē ar pirkstu mākoņos lielum, lielu... joku!” Ko tas nozīmēt, jūs jautājat? Es jums pateikšu. Tiktāl Puksītis ir spējis uzrakstīt sacerējumu, kas jāpabeidz līdz stundas beigām.

Ezītim uz ceļa ir pušums. Rillasā, rallasā... Tas sūrst un graužās, un it kā no sasistā ceļa kā karstuma vilnis augšup veļas dusmu kamolītis tieši uz ežuļa kaklu, liekot sajusties Puksītim tā, it kā viņam tūliņ, tūliņ būtu jāraud. Nu, nē!

Kā mīl teikt Rokijs, šodien skolotāja mežacūka Loreta klasei norāva jumtu! Nu, ne to jumtu, kurš sargā no lietus mājas, nē, hehe. Bet to jumtu, par kuru runā, kad kāds kādu ļoti stipri pārsteidz.

“Saule spīd, lietus līst, vecmammītei bikses plīst!” Skaita Puksītis un smejas, un līdz ar viņu smejas arī visi citi. Šodien ir ežu ģimenes saiets, ja tā var teikt, jo negaidīti ciemos ieradās opis ar omi un, kā saka opulis, “ izlēma uztaisīt svētkus uz līdzenas vietas”.

“Pusdienās!” Aicinoši noskan Puksīša mammas balss. Tas nozīmē, ka viņas rosīšanās virtuvē ir galā un, pa visu māju smaržojošā ēdmaņa ir gatava baudīšanai. Jā, baudīšanai, ja vien viņam gribētos ēst to, kas uz šķīvja!

Ir brīnišķīgs rīts, Puksītis ir tikko aiz muguras aizvēris mājiņas durvis un, acis cieši aizvēris, viņš dziļi ieelpo svaigo pavasara gaisu. Šī būs lieliska diena, kas iesāks lielisku nedēļu!

Šorīt Puksītis mostas agri jo agri, jo viņam ir plāns un nesatricināma apņēmība iecerēto īstenot, jo, kā jau varbūt arī paši esat pamanījuši - 1.aprīlis nav nekāda parastā dieniņa! Tā ir diena, kad kļūt par labāko Vilku pasaulē. Nu, vai vismaz ģimenē...

“Ballējam! Neguļam! Ballējam! Neguļam! Un Puksīša jubīli nosvinam!” Melleņu ieplaka rīb un dimd, uz Puksīša svinībām dodoties visai ežuļa draugu brigādei, kura šodien izskatās fantastiski labi un vēl fantastiskāk labi jūtas.

​“Āāāāāh,” Puksītis nošļūk gar dīvāna malu uz zemes viesistabā un izstiepjas garšļaukus pa grīdu kā tāds ķīselis. “Kāpēc tas laiks iet uz priekšu tik lēni?!”

“Cik jocīgi būtu, ja viss notiktu ačgārni! Ja dakša sauktos “nazis", bet nazis - “karote”, ja ēdiens būtu jāēd caur ausīm un, piemēram, jāceļas būtu vakarā, nevis no rīta, pareizi?” Tā Puksītis vāvuļo, cenzdamies novilcināt laiku, lai vēl mazu mirklīti ilgāk varētu pagulēt siltajā gultiņā, kurā ir tik dikti labi.

​Pirmdiena Melleņu ieplakas skoliņā Puksītim vienmēr ir kā mazi svētki. Tāpēc, ka nedēļas nogalēs, godīgi sakot, ežulis mēdz sailgoties pēc saviem mīļajiem klasesbiedriem un heh… pat pēc skolotājas Loretas.

​“Man ir ideja!” Puksītis, gaisā uzšāvis ķepiņu, pielec no sola un tirinās nepacietībā, iekams skolotāja mežacūka Loreta ļauj viņam izteikties.

Ir kaut kas ārkārtīgi interesants faktā, ka, jo vairāk viens ezis iemācas, jo interesantāk ir būt. Interesantāk ir staigāties pa meža takām un pētīt apkārtni, kas pavisam nesen šķita vēl pavisam ierasta.

“Eeeeh, nu, boškā villainīt,” nopukojas Puksītis. Tas nu ir noticis. Neskatoties uz visiem vecāku un vecvecāku brīdinājumiem, ka strādājot jāuzvelk darba drēbes un, ka svarīgi ir lietas nolikt tām paredzētajās vietās, ka vispirms jāpabeidz viens darbs un tikai tad jāķeras pie nākamā.

Puksītis, saritinājies siltā sedziņā, zviln šūpuļtīklā un tīksmi smaida, ļaudams saulītei sildīt viņa snīpi. Segā ieviķelējies ežulis ir tāpēc, ka viņš klausa savu omīti, kura zina visdažādākās veco ežu gudrības

​“Es dieeeevinu pavasari!” Kā sarunājuši pēkšņi vienā balsī iesaucas Puksītis un tētis. Visa ežu ģimene ir izgājusi piemājas dārziņā un tiešām jūtas vienlīdz labi! Arī mamma.

“Nu labi! Bet... tad ir neizšķirts! Un tikai šoreiz un... un tavs neizšķirts ir mazliet mazāks kā mans, ja?” Turoties kā vīrs, bet tomēr asaru pilnām acīm, ežulis paziņo tētim.

Puksītis ar draugiem spēlē ķerenes. Ežulim ķeršanas spēlēs stipri patīk mukt, jo tad viņš var saritināties kamolītī un ripot prom no ķērēja labi ātri! Bet ķert! Ķert gan ežulim nepatīk.

Uhhh, pēc bezgalīgi aizraujošas dienas, kurā solotāja mežacūka Loreta visus iepazīstināja ar astronomijas gudrībām, kurā tika pavadītas vairākas stundas spēlēs ar draugiem un kurā visbeidzot tika uzvarētas veselas trīs dambretes partijas pret tēti, mūsu mīļais Puksītis ir manāmi un stipri patīkami saguris.

Puksītis šodien skoliņā sēž domīgi bēdīgs, jo no rīta māmiņa ar tēti, abi diezgan satrauktā prātā esot, aizveda omītei veselu grozu pilnu ar priežu sīrpuiem un pīlādžu sukādēm, un visādu zālīšu uzlējumiem, kas nozīmē, ka viņa ir apslimusi.

Matildei šodien ir vārdadiena! Un Puksītis par to ir nedaudz satraucies, bet... viņam arī ir fantastisks vārdadienas pārsteiguma plāns draudzenītei, kuru viņš ir izplānojis jau labi sen un realizēs, lai tur vai kas.

Tas rīts ir klāt. Tā diena ir klāt. Pareizāk sakot - tā nedēļas nogale! Tieši šodien Melleņu ieplakas skolēni dosies lielajā Lielmeža ekskursijā, kā jau solīts labi sen. Urrā!

“Aaaah, kā man patīk gulēt,” pie sevis nobubina Puksītis, negribīgi ķepurodamies ārā no savas mīļās, siltās gultiņas, kura smaržo pēc saldiem sapņiem un vakarvakara varenās vannošanās. Pēc sajūtas liekas, ka ir daudz par agru, lai kaut kur dotos, bet, mirklīti pasēdējis uz gutlas malaas, Puksītis izlemj, ka nav variantu - jāceļās vien ir!

Ja jūs interesē, kā šodien klājas Melleņu ieplakas zvēru, putnu un rāpuļu bērniem, es jums pateikšu godīgi. Katastrofāli. Lācēns Rokijs atkal ir sastrīdējies ar sienāzi Žoržu tā, ka bail, kā rezultātā visi pārējie Puksīša draugi, ieskaitot ežuli pašu, ir tik dubļaini, ka pa gabalu grūti atšķirt Puksīti no Matildes un Paulu no Boliņa.

Puksītis un Žoržs abi pilnīgi pārguruši guļ vēkšpēdus un cenšas atelpoties. Šodien, kā jau labu laiku tas notiek, bija boksa treniņš. Ežulis ir pārliecināts, ka regulāru treniņu rezultātā viņš ir palicis veiklāks par veiklu!

“Tiktāl gaiss ir tīrs,” Puksītis pavisam klusiņām ziņo pats sev un uzmanīgi uz puncīša pāršļūc pār virtuves slieksni-bubum... Taču aiz sliekšņa situācija jau kļūst manāmi bīstamāka, tāpēc, saritinājies kamolītī, cik vien ātri un ciiik tik vien klusiņām ežulis to spēj, viņš ar dažiem kūlenīšiem šķērso bīstamo zonu un nonāk virtuves galda aizsegā.

Vispirms viss liekas klusi un mierīgi - kā jau tas kontroldarbu rakstīšanas laikā pieklājas. Zvērēni, putni un rāpuļi ir pārliekušies pār savām uzdevumu lapām un cītīgi tajās skribelē pareizās atbildes. Laika vairs nav atlicis daudz, turklāt šī ir pēdējā stunda šodienā - dabas zinības. Svarīga lieta!

​Vai esat ievērojuši? Līdz ar pavasari savu jauno dziesmu sezonu uzsācis apvienotais putnu koris. Kaut, protams, kas tas par jautājumu - vai esat ievērojuši. To nemaz nevar neievērot! Visi dziedoņputni, apvienotā kora dalībnieki, dzied bez pārtraukuma! Viņi, pat esot aizņemti savos ikdienas darbos, nepārtraukti vingrina rīklītes, čivina un trallina pa stūru stūriem.

Puksītis stāv pašā, pašā sapņu pasaules kalna galotnē. Apkārt līgojas naksnīgi zila pļava, kas virmo pilna mazmazītiņās jāņtārpiņu gaismiņās. Gaiss burtiski smaržo svaigs, kā tikko mazgāta veļa, un vēja plūsma maigi kutina ežuļa snīpi...

“Pirmais marts, pirmais marts! Pavasarim zemais starts!” gavilē ežulis, skraidot pa virtuvi. Mamma taisa gardo pupiņu sautējumu, kas ir viens no Puksīša mīļākajiem ēdieniem, tāpēc ežulis jau ir izlēmis, ka šopavasar noteikti piemājas dārziņā jāiestāda vēl vairāk pupiņu.

​Ir vakars un Puksītis jau ir iekārtojies gultiņā uz miegiem. Taču pirms gulēšanas ežulis vēl pēta grāmatu. Tā ir grāmata par visdažādākajiem simboliem un zīmēm. Tur ir ārkārtīgi daudz visa kā interesanta - sirdis, ausekļi, zvaigznes un kas tik vēl ne. Taču šoreiz Puksītis cītīgi pēta attēlu, kurā redzams balts balodis ar olīvkoka zariņu knābī. Pie zīmējuma skaidri un gaiši rakstītss - Miera balodis.

“Nē, nē, nē, es uz skoliņu šodien neiešu!” Vecākiem paziņo Puksītis. "Aizvakar likās, ka klāt jau pavasaris, vakar plosījās milzu vēji, šodien mežs ir viena liela peļķe, bet rīt sola negaisus! Piedodiet, bet kā lai viens normāls ezis šitādā nepastāvībā dzīvo? Tas taču ir neiespējami!”

“Spudinkc, spadankc, driblinkc, šmagdankc...!” Puksītis plaši plivinās maģiskā priekškara virzienā, sakoncentrējies cik spēka... un, jā, priekškars sašūpojas. Aiz tā ir dzirdamas tādas kā skrāpēšanās skaņas, tāds kā berzēšanās troksnis, tad kunkstieni un čukstieni, līdz visbeidzot iestājas klusums...

"Lūk tā...,” savu pirmo stāstu pabeidz Vilku vecvecmamma. Klusums. Melleņu ieplakas skoliņas audzēkņi sastinguši sēž klasē pavērtām mutēm un nekustas. Pat skolotāja mežacūka Loreta ir zaudējusi spēju runāt un knapi attopas iekviekties sajūsmā par dzirdēto - kvīk!

​“Siiiimts!!!” Puksītis ieskrien vecāku istabā un, lēkādams pa māmiņas un tēta gultas kājgali, ceļ vecākus augšā. ​“Kas simts, kur simts? Kāpēc simts un kas tie vispār par jokiem šitā mūs trobelēt augšā?!”

Piepūties un apaļš ežuļa priekšā nostājas vārdā neminamais. Neminamais tāpēc, ka viņa vārds tāpat visiem ir ļoti labi zināms, tas ir viņa augstdzimtība sers Puņķis.

Mamma šodien laikam ir pikta. Un, kā izskatās, tad tieši uz Puksīti... Lieki piebilst, ka ežulim totāli nav skaidrs, par ko! Jo teorētiski nekas piktuma cienīgs nav noticis.

Visi zina teicienu, ka ragavas labo vasarā, bet ratus - ziemā... Ja godīgi, tad ne par ratiem, ne ragavām Puksītim īpaša viedokļa nav, bet, lūk, par augu stādīšanu gan. Jo, teiksim tā, Puksītis ir Melleņu ieplakas zaļāko pirkstiņu īpašnieks!

"Mamm, es gribu uztaisīt izstādi!” Paziņo Puksītis, atrāvis vaļā mājas durvis pēc garas dienas skolā. “Izstādi?!” Māmiņai jāpārjautā. Jo, lai arī viņa ir pieradusi pie visdažādākajām un negaidītākajām Pukšīša idejām, šī ir stipri iespaidīga, jo izstādei taču nepieciešams vesels muzejs!

“Mammū! Maaaam, kur tu esi? Mamm, katastrofa, katastrofa, mammuuu!” Puksītis taurē pa visu māju, saceldams pilnas programmas trobeli. “Mammu, mammū, nu, kur tu esi? Māāāām!” “Ak, tu mazā uzgunsdzēsēju sirēna, kas atgadījies?!” ieskrējusi ežuļa istabā, aizelsusies satraukti jautā mammīte.

Valentīndiena. Puksītis ir pamodies šorīt nejēgā agri un visu rītu ir pavadījis, gulēdams gultiņā un domādams gan šā, gan tā. Ja nevienu no Puksīša draugiem nesauc par Valentīnu, kāpēc vispār šī diena būtu īpaši jāsvin?

​“Puksītis…, “ gari nodudina vilcienu stacijas biļešu tantiņa - aitiņa un iespiež ežulim rokās mazu papīra stērbelīti. “Pirmais perons, piektais ceļš.” ​Pirmais perons, piektais ceļs. Pirmais perons, piektais ceļš Ohohohoooo, nopietni!? Pirmais perons piektais ceļš!