Radio mazā lasītava

Leonam Briedim bijis teiciens par "šķidriem dzejoļiem". Tā viņš saucis pats savus "ierindas dzejoļus". Dzejnieks, atdzejotājs un kulturoloģisko žurnālu "Grāmata" un "Kentaurs XXI" izdevējs Leons Briedis skolā gājis Siguldā, studējis un izslēgts no universitātes, nonācis Moldovā, saticis savu Mariju un atgriezies. Par to viņš pats raksta "Dzīvesstāstā".

"Traka grāmata trakai pasaulei", tā teica tulkotāja no igauņu valodas Daila Ozola. Tā trakā grāmata ir Armina Koemegi romāns "Debesis". Skats uz pasauli no pasaules lidostām, no lidmašīnu ekonomiskajām un biznesa klasēm, no baltā vīrieša skatu punkta un caur spiedzošu korejiešu meiteņu foto objektīviem.

Andris Dzenītis ir mūsdienu latviešu komponists, kuram tagad pieder arī eseju krājums "Es esmu, manis nav". Andra Dzenīša esejas izdevis "Neputns". Nav jau tā, ka komponisti nav bijuši arī literāti – pārskatāmā pagātnē izcils piemērs ir Marģeris Zariņš, bet mūsdienās – Gundega Šmite, kaut gan Andris Dzenītis pārsteidz ar ļoti privātām atklāsmēm.

Latvijas Nacionālā bibliotēka izdevusi grāmatzinātnieka Viestura Zandera sastādīto apjomīgo grāmatu "Ansis Gulbis. Raksti. Vēstules. Atmiņas". Grāmatizdevējs Ansis Gulbis savu izdevējdarbību 1903. gadā sāka ar Gētes rakstiem un noslēdza ar enciklopēdiju "Latviešu konversācijas vārdnīca", kuru apgāds turpināja izdot arī pēc Anša Gulbja nāves 1936.gadā.

Jaunais aktieris Ritvars Toms Logins atzīst, ka ar Entoniju Hopkinsu viņam visvairāk saistās filma "Tēvs", kaut gan tagad, pēc Hopkinsa memuāru izlasīšanas, viņš atkal labprāt noskatītos slaveno "Jēru klusēšanu". Sers Filips Entonijs Hopkinss saviem memuāriem devis virsrakstu "Mēs ar visu tikām galā, mazais".

Andrē Agasi bērnībā gribēja spēlēt futbolu, bet tēvs bija nelokāmi nolēmis viņu tenisista karjerai. 2009. gadā tenisists izdeva savu autobiogrāfiju "Atvērts" ("Open"). Tagad Agasi memuāri izdoti arī latviešu valodā izdevniecībā "Helios" ar nosaukumu "Atklāts". No angļu valodas tulkojusi Kristīne Spure. Viņa atklāj, ka lielākais pārbaudījums bijis tenisa žargons.

"Manas demences hronika" nav padomu grāmata par mentālo veselību, kaut gan ko derīgu var atrast arī par atmiņu un vecumu. "Manas demences hronika" ir rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska, kā viņš pats raksta, piezīmes, kurās ".. es grasos rakstīt par demenci, par sevi, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un Staļinu".

Marts vienmēr būs Aspazijas mēnesis, jo šajā mēnesī svinama viņas dzimšanas diena. Vai Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā,  Kastaņjolā vai kādā dzejas grāmatā. Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" iznākusi romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...", uzjundījot arī jautājumu, ko nozīmē mūsdienu rakstniekam būt kādam citam jaunā tekstā.

Vai nostalģisks skats ar nacionālā līmeņa avīzi pie brokastu kafijas pieder tikai bagātajām Eiropas valstīm?  Vai varam šai ainai piešķirt arī piederības sajūtu lasīšanas kultūrai Latvijā? Kā mainījies „apjukumu laika” pieprasījums pēc autoritātēm? Tiktāl mēs aizrunājamies ar literātiem Ēriku Hānbergu un Osvaldu Zebri, šķirstot grāmatu „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos”. Trešais autors ir Voldemārs Hermanis, bet savas atmiņas viņiem uzticējuši daudzi 90. gadu preses žurnālisti.

Vai Jānis Endzelīns ir parakstījies viņa ieskaišu grāmatiņā? Vai Iecavas kapos ir kapakmens viņa vectēvam? Tie gan ir tikai tādi konkrēti jautājumi par ukraiņu modernistu Maiku Johansenu (1895-1937). Savukārt jautājumi par literatūras ietekmēm, spēlēm ar žanriem, tēliem un lasītājiem nodarbina vēl ilgi pēc plānās, bet ļoti blīvās Johansena grāmatas aizvēršanas. Nosaukums vien ir tik sarežģīts, ka tā atcerēšanās prasa zināmu piepūli – "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici"(1930).

Tā ir it kā Viļņa, it kā pilsēta, kurā ir daudzstāvu mājas, bet uz balkoniem ganās lopi, pie pastkastītēm ir maizes krāsns un dzemdības pieņem pirtī. Darbības laiks ir nenoteikts, bet galvenā varone ir Ona. Lietuviešu mitoloģija un etnogrāfija, kas labi saprotama latviešiem, guļamrajonu ikdiena un rituāli, kuri caurauž maģiskā reālisma linaudeklu. Romāna „Mīļotie kauli” autore ir lietuviete Kotrīna Zīle.

Latvijas Kinomuzejs savā jaunajā mājvietā Tabakas fabrikā uzsāka darbu ar izstādi par filmu māksliniekiem. Viens no viņiem ir Gunārs Balodis. Grāmatu "Cits kino" viņš sāka rakstīt kā dzimtas stāstu, ko atstāt bērniem un mazbērniem, bet tagad lasītāju rokās ir grāmata par kino, kino izglītību, kolēģiem un uzskatiem.

Vēsturnieks Kaspars Zellis Ingas Žoludes romāna "Tēvs" pēcvārdā raksta, ka "varam grāmatā meklēt epizodes, kas uzjundīs mūsu pašu atmiņu, jo viena no laba literārā darba īpašībām ir būt par katalizatoru savas pieredzes pārdomāšanai". Iespējams, par šo grāmatu varēs rakstīt, ka tā ir vispersonīgākais Ingas Žoludes darbs. Tikpat ir iespējams, ka autore teiks, ka tā nav.

Itālijas dienvidiem ir īpaša vēsture, problēmas un paradumi, taču aiz Eboli, šķiet, pat Kristus nav ieskatījies… Karlo Levi romāns "Kristus apstājās pie Eboli" ir teksts, ko Ilmārs Zvirgzds ļoti gribējis tulkot, un tagad tas arī izdarīts, publicēts izdevniecībā „Aminori”.

"Imigrantu pilsēta" ir Latvijā dzimušā Kanādas rakstnieka, kinorežisora un scenārista Dāvida Bezmozga stāstu krājums. Kaut arī vairākos stāstos rodas sajūta, ka viņš stāsta par sevi, tā tomēr gluži nav. Tā nav tikai ebreja sajūta Toronto, tā var justies jebkurš jebkurā pilsētā.

Viņš šaubījās, apšaubīja meistarus, bet visvairāk - pats sevi. Viņš dienasgrāmatā aprakstīja idejas, kadrējumus, tēlus un ikdienas vērojumus. Lasīt Jura Podnieka dienasgrāmatas drukātā veidā tagad ir iespējams grāmatā Agra Redoviča sakārtojumā. Pašlaik tas ir laiks no 1975. līdz 1981. gadam.

Mēs jau esam nofotografējušies uz laimi starp divām Zanēm Eniņām – viena ir ceļotāja un blogere, arī vairāku grāmatu autore, otra – mūsu radio kolēģe, Ziņu dienesta galvenā redaktore, arī tulkotāja no franču valodas. Šoreiz viņas ir braukušas kopīgā ceļojumā uz Senegālu, bet ceļotāja un blogere Zane Eniņa vēl turpināja ceļu arī uz Gambiju. Tagad izdota grāmata "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes". Vispirms gan viņas kopā vāca vīnogas Francijā…

Karls Ristikivi šo savdabīgo romānu sācis rakstīt 1951. gada Vecgada vakarā. Igauņu trimdas rakstnieka Karla Ristikivi romāns "Dvēseļu nakts" sākas ar sajūtām par pēdējo Vecgada nakti, kad vieni līksmo, bet dažiem gribas pazust  vienatnē un klusumā. Un romāns beidzas, kad pulkstenis sit 12, taču mēs nezinām, cik daudz laika ir pagājis.

Vectēva brāļa Alfrēda Drulles ar roku rakstītas atmiņas par bērnību Druvienas apkārtnē nonāca Ivara Drulles rokās. Līdz mūsdienām bija nonākusi kserokopija ar miglainām, sliktas kvalitātes bildēm, tomēr tas bija sākums grāmatai "Dravnieku māju stāsti". Tad ķērās klāt novadpētnieks Nils Treijs, lai šķetinātu radurakstus, notikumus, meklētu aizmirstus vietvārdus, zināmus un nezināmus cilvēkus.

Vācu aktiera Joahima Meierhofa grāmata "Var krist arī augšup" Gundara Āboliņa tulkojumā šoreiz dzīves un teātra nomocīto aktieri Joahimu aizved pie viņa mātes, kuras temps un apgriezieni ir apbrīnojami ik katrā darbībā - vai tā zāles pļaušana, masāža vai kūku cepšana. Joahimam neatliek nekas cits, kā mēģināt noturēties līdzi.

Pola Boulza romāns "Debesu patvērums" ir iekļauts gadsimta romānu izlasē starp simts labākajiem 20. gadsimta angliski sarakstītajiem literārajiem darbiem. Romānu no angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, kuram šoreiz vajadzējis konsultēties arī par arābu valodu.

Tajā pilsētā cilvēki dzīvo bez ēnām. Tajā bibliotēkā lasa senus sapņus ar īpašajām sapņu lasītāja acīm. Tā vismaz notiek Haruki Murakami fantāzijā "Pilsēta un tās nedrošie mūri". Sarunā ar tulkotājum Ingūnu Beķeri ir mazliet arī par japāņu valodas gramatiku, jo tas šeit svarīgi… Galu galā - kāds cilvēkam labums no ēnas un sapņiem?

"Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" ir slavenas vācu režisora Vernera Hercoga filmas nosaukums. Tas ir arī viņa biogrāfiskās grāmatas nosaukums. Verners Hercogs jau cienījamā vecumā (dzimis 1942.) turpina radīt idejas, tekstus un filmas, tagad gan vairāk nodarbojoties ar dokumentālo kino.

"Tad veltīsim vaļas stundu stāstam, un lai šis stāsts izglīto mūsu varoņus." Šis Platona epigrāfs ievada Donnas Tartas "Slepeno vēsturi". Autore saka, ka romāns nemeklē atbildi uz jautājumu "Kas to izdarīja?", jo tas ir skaidrs jau no pirmajām lappusēm. "Slepenā vēsture" mēģina noskaidrot, kāpēc tas tika izdarīts?

"Pēc avārijas man nācās no jauna mācīties runāt un rakstīt," saka Ģirts Koknēvičs, kura debijas romānu "Puškina ielas buru skola" izdevis apgāds "Dienas Grāmata". Kopā ar autoru Lasītavas studijā ir redaktore Gundega Blumberga.

Kristīne Želve šoreiz koncentrējusies īsajiem stāstiem, kas izdoti krājumā ar diezgan skarbu nosaukumu "Dzīve tevi salauzīs". "Mani interesē "mazi" notikumi un ārēji tikko pamanāmi dvēseles pārdzīvojumi, ikdienišķas situācijas un sadzīves viļņu uzšūpotas drāmas," atzīst autore.

Kas gan īsti notika Elsinorā? Ar šo jautājumu jau vairākus gadus nodarbojas mākslinieks Miervaldis Polis, pētot un tulkojot Šekspīra lugu "Hamlets". Un kam dot Polonija un Klaudija lomas? Bet iestudēt gan varētu tāds režisors, kas pats ir labs aktieris – arī par to tulkotāja vēstulē.

Šīs grāmatas teksts ir trausls un ievainojams tāpat kā abi tās varoņi – Rojs, kuram pāri pusmūžam, un patversmes suns Vienacs. Romāna "plūst virst krist vīst" autorei, īru rakstniecei Sārai Baumei, pašai, protams, arī ir suns, un šis ir viņas debijas romāns.

Guntis Tālers, izmantojot vēsturiskos faktus un vēsturiskās personas, radījis vēsturisku piedzīvojumu romānu "Tukuma karš". Autors mūs vadā pa Tukumu un, protams, pa Durbes pili, kad 1905. gada revolucionārie notikumi tikai briest. Kā jau romānam piederas, ir arī romantiskā līnija.

Kinorežisors Jānis Streičs raksta. Šī ziņa no Lietuvas lauku mājām, kur tagad dzīvo Jānis Streičs ar sievu Vidu, sasniedz Rīgu, un Radio mazā lasītava ceļo, dodas parunāties un iegūt unikālu iespēju palasīt topošo darbu. Gundars Āboliņš to meistarīgi dara no Jāņa Streiča datorekrāna.

„Es sapņoju, ka piedalos pats savās bērēs, eju, iejucis starp draugiem, kas ģērbušies svinīgā sēru drānās, taču līksmu garu. Mēs visi izskatījāmies laimīgi, ka esam kopā,” tā Gabriels Garsija Markess raksta grāmatas „12 stāsti ceļinieki” prologā. Grāmatā Markess ne tikai turpina maģisko reālismu, bet arī īsteno ideju uzrakstīt vairākus stāstus, kurus vieno kāds vārds, tēls, smarža vai darbības fons.

Dianas Bogdanovas jaunās grāmatas nosaukumā ir ēdiens – „Andalūzijas rasols”. Te ir vietējās virtuves smalkumi, bet pats galvenais – grāmata ir par sauli, prieku, deju un sapņu piepildīšanos. Grāmatu ir gandrīz neiespējami lasīt bez vēlmes pašam aizbraukt uz Andalūziju…

Jāņa Rozes apgāds" laidis klajā somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu "Burvība", ko tulkojusi Maima Grīnberga. Viņa pieļauj, ka "Burvību" var lasīt arī kā sava veida nāves izmeklēšanu, kurā ir gan līķa autopsija (ar kuru, starp citu, sākas grāmata!), gan izmeklēšana, gan protokoli un liecības.

Šogad izdotajai Ēvalda Valtera grāmatai "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" ir sarežģīta vēsture. Tajā gan poēma "Rusiāde", kuru Ēvalds Valters bija parakstījis ar pseidonīmu Ints Baltarājs un sarakstīja padomju okupētajā Latvijā, gan Valtera rakstāmgaldā atrastais atmiņu manuskripts.

Mīms, kura sejai pat nav vajadzīgs grims, kustību režisors, pedagogs, vizionārs, intelektuālais disidents mūzikā, jumtu staigātājs – Ansis Rūtentāls (1949–2000). Grāmatu par viņu sarakstījusi viena no kustību teātra („Kustoņu") dalībniecēm Guna Bīriņa, daudz sarunājoties ar laikabiedriem un izmantojot ierakstus Mīmu ansambļa un Kustību teātra dienasgrāmatās.

"Pulkstenis ir divpadsmit, un viss ir labi!" - esiet mierīgi, zagļi zog, vazaņķes vazaņķējas, brāļi brāļojas un slepkavas slepkavo. Terija Pračeta radītajai Diska pasaulei piedien gan rūķi un slepena brālība, gan troļļi, gan Neredzētās Universitātes arhikanclers, nemaz nerunājot par pirmo municipālo pūķi.

Divi izcili režisori vienlaikus uzņem katrs savu filmu. Viņiem ir katram savs darba stils, arī katram savs atbalstītāju un pretinieku loks. Pēc kāda laika mēs viņus abus sauksim par itāļu kino grandiem, bet "Skaistā apjukuma" laikā, 60. gadu sākumā viņi sacenšas par aktrises Klaudijas Kardināles laiku. Viņi ir - Lukīno Viskonti, kas tobrīd filmē "Gepardu", un Federiko Fellini, kura radošajā procesā top "8 ½".

Lai taptu Ievas Strukas grāmata "Kafija un cigaretes. Astrīda", tas prasa gan striktu struktūru, gan spēju sabalansēt emocionālo ar racionālo, attēlu ar tekstu. Varat to saukt arī par savdabīgu fotogrāmatu, kuras līdzautors ir fotomākslinieks Kristaps Kalns.

Spāņu autore Irene Valjeho grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" sajaukusi stilus, pētniecību un iztēlošanos, lai stāstītu par Oksfordas bibliotēkas pazemes krātuvēm, par Rosettas akmeni, par pozām, kādās vajadzēja stāvēt senajam lasītājam, par izredzēto nišām, par tīstokļiem, ādām, nosaukumiem, kuru sākumā nebija…

Ja radošam cilvēkam enerģija plūst pāri malām, bet nav iespēju filmēt televīzijā, tad jārodas kam jaunam - tā Virdžīnija Lejiņa radīja dokumentālo filmu par aktrisi Elvīru Baldiņu "Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa". Tagad Virdžīnija Lejiņa ir grāmatas autore. Tās nosaukums „Reizēm. Vienmēr. Nekad."

"Ir paaudze, kam "Osiris" saistās ar brīvību, neatkarību, pieaugšanu, mājām, pirmo balzamu ar kolu, pēdējo oficiālo cigareti iekštelpās un dejām uz galdiem. Šis stāsts lielā mērā ir tieši par viņiem. Un par Andreju Žagaru, kurš nenoliedzami bija un joprojām ir "Oziris" sirds," grāmatu "Oziris. Sākums" ievada Anete Konste.

Visdrīzāk šo grāmatu labāk ielikt psiholoģiskās literatūras plauktiņā, jo grāmata jau nav par kalniem, bet par cilvēkiem, kuri kāpj kalnos. Kristīne un Kristaps Liepiņi kāpj kalnos, raksta grāmatas un fotografē. Laikā starp kalniem mēs ar Kristīni un Kristapu Liepiņiem tiekamies radio studijā, kad viņi vēl paraksta savu otro grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums".

Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" tulkotājs Edvīns Raups ieraudzīja jau tūlīt pēc tā iznākšanas. Tas ir autora debijas romāns, kurš Spānijā kļuva par 2013.gada grāmatu, bet autors Hesuss Karrasko tagad tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem un pārsteidzošākajiem spāņu literatūras atklājumiem pēdējos gados.

Ieteikusi un tulkojusi Silvija Brice – tā varam lasīt uz Monikas Helferes romāna "Bagāža" latviešu izdevuma vāka. Tā ir dzimtas triloģijas pirmā daļa, taču dzimtas sāgas esam pieraduši redzēt daudz, daudz biezākas. Šajā romānā ir lakoniski un koncentrēti teikumi, bet teju aiz katra teikuma ir noslēpums.

Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam? Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā.

Ja rakstnieks Osvalds Zebris nebūtu saticis Aizputes skolotāju un novadpētnieci Mirdzu Birznieci, iespējams, viņš neuzrakstītu romānu par Frici Brīvzemnieku, bet viņš satiek un uzraksta, apliecinot, ka joprojām dzīvs ir stāsts par latviešu tautas pašapziņas urdīšanu 19. gadsimta beigās un latvieti Frici Brīvzemnieku, kurš nekļuva par mērnieku.

Pastaigājoties un sarunājoties, somu komponists un mūzikas žurnālists Osmo Tapio Reihele radīja grāmatu, ko varētu ielikt "populāri populāro" grāmatu plauktiņā, ja vien teksts kaut kur ap vidu nekļūtu sarežģītāks, kā atzīst pats autors. Un tātad – grāmatas nosaukums ir "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta".

Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk?  Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem.

Izdevniecības "Omnia mea” grāmatas vienmēr ir īpašas. Iepazīstot franču literatūras īpašās grāmatas, esam iepazinušu arī dažādu paaudžu tulkotājus. Viena no viņām  ir Gita Grīnberga, šoreiz mums priekšā viņas tulkotā Agotas Kristofas stāstu grāmata "Nav svarīgi". Stāstu izlasē "Nav svarīgi" apkopoti iepriekš nepublicēti teksti, pārsvarā agrīnās jaunības darbi, 25 stāsti, kas pēc forma atgādina dzejprozu.

Jāna Kaplinska eseju un viedokļrakstu tematu loks ir ārkārtīgi plašs, tomēr brīvība, valoda, dvēsele, cilvēka eksistenciālie jautājumi un paša "es" attiecības ar pasauli ieņem īpašu vietu viņa domu apļos. Jāna Kaplinska pārdomu izlasi "Viss ir brīnumains" no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Kā var uzzīmēt balsi? Kā izskatās, ja Gundega Šmite saka: "Koncerts stāstos"? Tas ir iespējams, autorei sadarbojoties ar mākslinieci Gitu Treici. Stāstu grāmata "Koncerts stāstos" organiski iedzīvojas klasiskās mūzikas formās.

Raiņa un Aspazijas trimdas zemē Kastaņolā, Šveicē, kur tagad atrodas ne tikai abiem dzejniekiem veltīta ekspozīcija, bet arī ielas, kas nosaukta abu dzejnieku un patriotu vārdā, Aspazijas 160.dzimšanas dienas svinībās piedalījās arī Radio mazā lasītava. Sarunas risinājās triju stundu garumā.

Aspazijas dzimšanas dienā – 16. martā – veram vaļā Brigitas Ducmanes grāmatu "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" – Jelgavas vēsturi Aspazijas atmiņās un dzīves mistērijās.

Lūsija Adisone no Latvijas rakstīja vēstules savām mazmeitām, stāstot gan par ikdienišķām norisēm, gan politiskiem satricinājumiem. Kad pasta sakari ar Angliju pārtrūka, viņa rakstīja dienasgrāmatu, tā līdz mūsdienām nonāca britisks skatupunkts uz notikumiem Latvijā no 1939. Līdz 1947. gadam.

Ja kāds gribētu veidot filmu pēc ļoti kinematogrāfiskā Jura Rozīša romāna "Displaced person. Kāda latvieša stāja svešumā", tad būtu jāfilmē gan Austrālijā, gan lidmašīnā, gan trimdas latviešu saietos Eiropā un Latvijā. Romāns ir jauna cilvēka skatījums uz vecās trimdas un pasaules norisēm 70.gados.

Jaunzēlandes rakstnieces Elizabetes Katones romānā "Spīdekļi" ir 12 nodaļas, 12 spīdekļi, katram ir kaut kas slēpjams, 12 zodiaka zīmes. Alkatīgs un negausīgs 19. gadsimta otrās puses zelta drudzis Jaunzēlandē. Tas, kas notiek kosmosā, atspoguļojas arī uz zemes, bet romānu "Spīdekļi" ir aizraujoši lasīt arī tad, ja astroloģija neinteresē nemaz, jo tas ir vēsturisks piedzīvojumu romāns ar detektīva elementiem.

Jani Rozentālu un Rūdolfu Blaumani esam pieraduši skatīt no sava – latviešu kultūras skatupunkta, somu mākslas un kultūras vēsturniece Sāra Vaherjoki-Honkalu rāda, kā tos pašus notikumus, vietas un cilvēkus redz somu sieviete Ellija, kurai divu mākslinieku savienībā nākas savas radošās ambīcijas nolikt malā.

Daiga Mazvērīte cenšas noskaidrot skaitļus un vārdus latviešu estrādes vēsturē. Tā tagad pierakstīta jau trešajā "Melnbalto dziesmu" grāmatā. Tā iesākas ar stāstu par Vilni Šmīdbergu un "Katedrāli", bet noslēdzas ar karaklausību muzikālajos apstākļos ansamblī "Zvaigznīte".

"Stāsts par to, kā jaunais mācītājs un viņa kundze ieradās savā draudzē. Ošupes ciems. 1715." – tāds ir vienas nodaļas nosaukums Jāņa Lejiņa romānā "Dieva dusmības bērni". Autors atzīst, ka romānu strukturēt un nodaļām dot nosaukumus ar dramaturģisku vērienu ieteikusi viņa sieva – režisore Virdžīnija Lejiņa.

Sāmu izcelsmes  zviedru rakstniece Tīnas Hērneskas debijas romāns "Ļaudis, kas sēj sniegā" ir vienlaikus skarbs, līksms, skumjš un skaists vēstījums par diviem dažāda vecumu pāriem.

Joahims Meierhofs savā aktiera gaitu sākumā esot bijis īsts lūzeris, bet tagad ir viens no vadošajiem vācu teātra aktieriem. Pie tam – arī labs rakstnieks. Gundars Āboliņš ar Meierhofu ticies vairakkārt, bet liktenīgs bijis Meierhofa lasījums Minhenes kamerteātrī. Tā grāmata „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa” nokļuva pie Gundara Āboliņa un kādus gadus gaidīja, lai šis teksts būtu lasāma arī latviešu valodā.

Reizēm rakstnieki paredz nākotni vai vismaz to modelē savos romānos. Vācijā dzīvojošā un vāciski rakstošā gruzīnu rakstniece Nino Haratišvili romānā "Astotā dzīve", sekojot leģendām un gadsimta vēsturei, noraksta to, kas pašlaik notiek Gruzijā.

Filmu „Zeme, kas dzied” papildina Daiņa Īvāna un Māra Martinsona grāmata „Zeme, kas dzied. 1873. gads”. Sarunā ar Daini Īvānu atklājas uzņēmīgo un skoloto latviešu gudrais šahs starp Vācijas un Krievijas varām. Protams, arī domstarpības pašu starpā; Rīga, kura vēl top; valodu jautājumi, arī utopiski sapņi par restorānu ar akvārijiem.

Teksts, kurš būtībā kļūst par apziņas stāvokli – Klarisas Lispektores „Dzīvais ūdens” Edvīna Raupa tulkojumā no portugāļu valodas. Vēstule (sev, lasītājam vai kādam mīļam cilvēkam?) – dzejolis-eseja, bet par ko – nezina pati autore.

Mēs tā sen nebijām smējušies, kā lasot Silvijas Brices „Pikto sentimentu”. Droši vien tagad uz mūžu prātā paliks kāda tulkotāja neveiklība „viņš tupus stāv aiz mašīnas”. Piktās un ne tik piktās ekspresijas, izdotas Silvijas Brices grāmatā „Piktais sentiments”, nosacīti var dalīt trijās daļās – „Burtliči”, „Saullēkti” un „Ēveļskaidas”.

Guntara Godiņa tulkojumā no igauņu valodas klajā nācis Tauna Vahtera romāns „Mada Džefersona 11 bēgšanas”. Kā igauņiem izdodas izstāstīt teju Eiropas vēsturi ar dzīvesprieku, ironizējot ne tikai par policistiem, drošībniekiem, komunistiem un citiem revolucionāru ideju pārņemtajiem vai tiem, kas strauji pielāgojušies, bet arī pašiem par sevi?

Kristinas Karlsones īsromāns "Līdz zemes malai" tulkotājas Maimas Grīnbergas prātā bijis jau sen, bet laikam tieši tagad pienācis īstais brīdis, lai tas piedzīvoju tulkojumu un izdevumu latviešu valodā izdevniecībā "Aminori".

1925. gadā vācu filozofs Valters Benjamins ir Rīgā, lai satiktu režisori Annu Lācis. Bet viņai nav laika… Tāpēc top esejas. Protams, varam paskatīties uz šo faktu arī tik vienkāršoti. Varam arī sarežģītāk – domāt par Rīgas tēlu, piemēram, Aleksandra Čaka dzejā un Benjamina esejās. Varam arī uz Rīgas epizodi paskatīties kā uz pagrieziena punktu Valtera Benjamina ceļā.

Svena Kuzmina grāmata "Brīvībene" ieved gan jaunās tūkstošgades "nultajos gados" Vecrīgā un Ropažu ielā, gan vēstures modelī ar vecvectēvu portretiem un vectanšu noslēpumiem. Svens Kuzmins zīmē arī tūkstošgades sākuma Rīgu un tās dīvainos iemītniekus, kuri, protams, grib taisīt revolūciju, tikai nezina, par ko īsti tagad.

Ceļot, rakstīt par pieredzēto, nebaidīties, ka sagrūst iepriekš būvēti priekšstati un plāni, tad atgriezties, sastrādāt naudu, lai atkal var ceļot, pie tam – pēc iespējas ekonomiski – tāda ir ceļotāju Laines Pērses un Artura Driņina dzīves kārtība. Latvijā tikko iznākusi viņu grāmata par piedzīvojumiem un atklājumiem mūsdienu Ķīnā „Sarkanā pūķa zemē”, bet viņi paši jau ir Āfrikā.

Tulkotāja Dace Meiere Danutes Kalinauskaites romānu „Baltie pret melnajiem” uzskata par savu sarežģītāko tulkojumu no lietuviešu valodas. „Baltie pret melnajiem” nav romāns par šahu, drīzāk par to sarežģīto spēli, kuru mēs spēlējam ar atmiņu, arī tad, kad atmiņa ar mums spēlē nevis šahu, bet paslēpes...

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā atvērta grāmata, kas veltīta kinorežisoram Sergejam Paradžanovam, "Paradžanovs. Pasaules". Tā ir unikāla, tajā lasāmi viņa scenāriji un vēstules no zonas. Un zonā viņam nācās pavadīt četrus gadus, padomju iestādēm bija bīstams viņa brīvais radošais gars un dzīvesveids, tāpēc kā iegansts tika izmantots homoseksuālisms.

Kaut arī Eškola Nevo romāns „Trijos stāvos” vēsta par kāda Telavivas nama iemītniekiem, tomēr tādus cilvēkus un tādas atsvešinātības pakāpes varam atrast arī mūsu Pierīgas ciematos, tā sarunā mūs vedina domāt tulkotājs Ilmārs Zvirgzds.

Neparastu skatu uz Vidzemes vācbaltisko ainavu atklāj Latvijā dzīvojošs brits, kurš labi runā latviski, bet raksta angliski. Koki un stārķi viņa romānā kļūst par simboliem. Lasām Mika Koljera "Stārku".

Kamēr mēs gatavojām Radio mazo lasītavu, Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas Komunālijā" piedzīvojusi jau 10 000 eksemplāru tirāžu Latvijā, to tulko igauniski, lasītāji to iebalsojuši "Kilograms Kultūras" rudens balsojumā. Grāmatas  dzīvā valoda rosina bērnu dienu atmiņas arī tiem, kuriem nekad nav nācies dzīvot komunālajā dzīvoklī.

16. gadsimta Stambula, miniatūru gleznotāji, valdnieki, slepenība, Rietumu un Austrumu sadursmes, aizliegumi un slepkavība. Ja vēlaties, varat arī to dēvēt par kriminālromānu, taču daudzās versijas par vienu un to pašu notikumu veido daudz bagātāku mozaīku. Pie tam liecina ne tikai cilvēki, bet pat Nauda. Orhama Pamuka romāns "Mans vārds ir Sarkans" Laimas Kotas tulkojumā.

Apzinoties, ka teātris gaistoša māksla, kura zūd līdz ar cilvēkiem, kas to rada un bauda, aktieris Kaspars Pūce nolemj, ka ir jāuzraksta stāsts par savu tēvu – teātra un kino režisotu Voldemāru Pūci. Grāmatas baltās lapas veido stāsti par dzīvi Latvjiā, pelēkās – par dzīvi izsūtījumā Vorkutā. Lasītāji paši var izvēlēties, vai lasīt visu pēc kārtas, vai izvēlēties, piemēram, tikai baltās.

"Nav impērijas, kuras dēļ būtu vērts salauzt bērnam lelli…," šo portugāļu autora Fernandu Pesoa "Nemiera grāmatas" teikumu Gundars Āboliņš lasa vairakkārt, lai iegaumētu. Un varbūt pat pietiktu ar šo vienu teikumu, lai teiktu, ka Pesoa ir ģeniāls. Bet ir vēl daudz teikumu.

Nomaļā Polijas ciematā Čehijas pierobežā dzīvo Janīna. Un šajā ciematiņā biedējošos apstākļos sāk iet bojā iedzīvotāji. Janīna domā, ka tā ir dabas atriebība .Olgas Tokarčukas romāns "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" noteikti ir grāmata, kas jālasa no sākuma līdz beigām, ja iespējams, vienā vai divos elpas vilcienos.

Režisore un producente Ilona Brūvere jubilejas svin ar vērienu – šoreiz atverot autobiogrāfisko grāmatu "Citādā dzīve". Maršruts Rīga – Hamburga – Minhene – Rīga mūsdienās varētu šķist vienkāršs, bet ne tad, kad Ilonai nākas izceļot no Latvijas. Berlīnes mūris vēl nav kritis, un Latvijas neatkarības atgūšana vēl tālu.

Freiburga ir vieta, kur pēc Otrā pasaules kara dzīvoja latviešu kara invalīdi. Tagad tā ir latviešu valodas un kultūras saliņa Vācijā. Pie Bērzaines kamīna Gundars Āboliņš lasa Ingunas Baueres pēdējo grāmatu „Daiļā Marija”, bet Līva Grudule stāsta par brāļu Kaudzīšu ceļojumiem uz Vāciju 19. gadsimta beigās.

Radio mazā lasītava ceļo uz Minsteri un sastop ģimnāzijas pēdējā izlaiduma absolventus, lasa Anšlava Eglīša „Lielo Mēmo”, stāsta, kā brāļi Kaudzītes savulaik ceļoja uz Vāciju un sarunājas par filmām, grāmatām un dzīvi.

Teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes „Antigones likumu” lasām viņai svarīgās Berlīnes adresēs kopā ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu un aktieri Gundaru Āboliņu.

Literatūrzinātnieces Līvija Volkovas pētnieces mūžs ir veltīts Rūdolfam Blaumanim. Nesen izdota Rūdolfa Blaumaņa darbu izlase, kurā Līvijas Volkovas izvēlēta proza, dzeja, dramaturģija un raksti par personībām, bet katrs teikums komentāros ir precīzs un izsvērts, tekstus un arhīvu materiālus pētot un kontekstus atrodot.

Ieskatīties karalienes dzīvē caur 24 logiem – tā britu vēsturniece, kuratore Lūsija Vērslija raksta par karalieni Viktoriju. Kāds saulessargs no melnām mežģīnēm iedvesmo  meklēt vēstules un dienasgrāmatas, kurām galmā, protams, īsti uzticēties nevar, un rakstīt grāmatu "Karaliene Viktorija."

Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" nerodas tukšā vietā. Jau ir Prusts, ir Selīns un ir Žids ar savu autobiogrāfiju "Ja grauds nemirst". Jebkurā gadījumā 1948. gada Francijas sabiedrībā "Zagļa dienasgrāmata" ir viens traks un amorāls gabals, tāpēc arī izdevējs Galimārs piedāvā, lai autors pats savu romānu izcenzē. Nauda ir vajadzīga, un Ženē to arī izdara, tāpēc pa pasauli ceļo šī cenzētā versija.

Gatavie jeb atrasti teksti un fotogrāfijas, kas, sadarbojoties divām autorēm un mākslīgajam intelektam, veido jaunus kontekstus un stāstus, kas pašam lasītājam veidojas aiz skopajām rindiņām. Maza grāmatiņa "Vēlas turpmāk saukties". Grāmatas autores ir rakstniece Kristīne Želve un fotomāksliniece Vika Eksta.

Volstrītas svārstības un cenu telegrāfs; psihiatrijas metodes un Eiropa; 20. gadu Ņujorka un Lielā depresija. Leģendārais Volstrītas magnāts Bendžamins Rāsks un ekscentrisku aristokrātu meita Helēna Rāska. Izrādās, vienam stāstam ir četras savstarpēji konkurējošas un maldinošas versijas. Visas četras versijas satopas romānā "Paļāvība".

Turpinām raidījumu par "Zelta Ābeli". Šajā raidījumā mūsu uzmanība būs pievērsta izdevniecības grāmatu komponēšanas pieredzei, atzinībai Parīzes izstādē un politisko pārmaiņu ietekmei. Kopā ar monogrāfijas un bibliogrāfiskā izdevumu kataloga autoru Laimoni Osi skaidrosim, ko nozīmē bibliofils, ko izdevējs Miķelis Goppers uzskatīja par saviem zeļļa gadiem grāmatu izdošanā un arī par viņa nodomiem, kas neīstenojās.

Ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu Laimonis Osis šoreiz ir Radio mazās lasītavas viesis, jo apgādā "Neputns" klajā nācis viņa mūža darbs - divu sējumu izdevums: monogrāfija par "Zelta Ābeles" dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi un darbību, kā arī izdevniecības "Zelta Ābele" bibliogrāfisks izdevumu katalogs.

Lasot Gunāra Bībera "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu", viņa bijušie studenti noteikti dzird profesora balsi, bet Gundars Āboliņš lasa savā balsī un ļoti ieinteresējas par šo grāmatu, kurai noteikti vajadzētu būt aktieru, režisoru un dramaturgu (arī skatītāju) grāmatu plauktā.

Romi, čigāni, čīčas, mellenes, vārnas... visus šos vārdus garstāstā „Vārna” lieto Laura Vinogradova. Cik viegli vai sarežģīti ir runāt ar čigāniem, cik tuvu viņi sev pielaiž? Vai viņi ir latviešu čigāni? Kas nepiedien čigānietēm? "Vārnā” autore uzdod jautājumus ne tikai par čigāniem, bet arī par bērnunama traumām.

Slovāku dzejnieces Katarīnas Kucbelovas prozas grāmata "Aube" aizved uz Šumjaci Slovākijā. Braukt pie astoņdesmitgadīgās tautastērpu darinātājas Iļkas un mācīties šūt tradicionālo reģiona aubi ir veids, kā autore meklē ceļu arī pie savas vecmāmiņas. Viņa neko nefotografē, nefilmē un neieraksta diktofonā, viņa tikai fiksē tekstā, kuru nebūtu uzrakstījusi bez izšūšanas.

Cik daudz mēs zinām par cilvēku, kurš radīja dinamītu un miera balvu? Mēs, protams, gaidām, kurš tad saņems Nobela balvu, bet par pašu Alfrēdu Nobelu līdz šim nebija uzrakstīta biogrāfija līdz brīdim, kamēr to izdarīja zviedru žurnāliste Ingrīda Karlberga, izmantojot četru valstu arhīvos atrodamos materiālus.

2023. gada janvārī apritēja simt gadu kopš brīža, kad Jaroslavs Hašeks nodiktēja „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaulē karā” pēdējo teikumu. Irena Douskova nav sarakstījusi biogrāfisku romānu par Hašeku, bet gan radījusi tekstu „Lāču deja”, kurā fikcija mijas ar realitāti, eksistējušas personas ar izdomātām, anekdotes ar traģēdijām, bet čehu krodziņi jebkurā gadījumā ir svarīga darbības vieta.

Ciglītis ir mazs putniņš, kas attēlots gleznā, un gleznai ir būtiska nozīme amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas apjomīgajā romānā "Ciglītis". Romāna galvenais varonis ir Teo, kurš 13 gadu vecumā zaudē māti, ar to arī sākas viņa lielā vientulība Ņujorkā.

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris" – grāmata par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs